Asins rasa rita migla,
Zvadz dzelzi, zobeni, piki,
Simtiem pakavu brada Talavas laukus,
Ko klaj letu liki;
Es redzu, svetkalna melni viri jau kokus cert.

Tie strada nakti un dienu,
Dievu akmens skelts, leja grusts,
Svetie ozoli partop par sienu
Un debesis ieduras baznicas krusts;
Caur uguni, caur zobenu, caur asinu jurai
Mums jauno ticibu macities bus!

Tur pirmatnejo mezu dziles
Steidziet, meklejiet vinu,
Raganu, Laumas zintnieci,
Cusku sievietei nesiet zinu –
Lai tas stiprie vardi spej musu lastu ardit.

Ta, kas dzimusi kopa ar cuskam,
Zalksu kenina izredzeta,
Odzes inde svetita,
Burvju vardos neparspeta;
Melnu seju nu griezas ta deja:

Sper, sper Perkoni deviniem zibeniem,
Sadedz, baznica, ziliem uguniem,
Niksti, dilsti, svesa vara,
Kriti ka rudens lapa no zara.

Pie skelta akmens cusku sieviete
Ziedu dodot Perkonu ludz:
Nac atpakal, Debesu graudej,
Skel, cert, triec, ta lai svesa baznica luzt!

“Perkons brauc vara tiltu, devini zirgi,
Zala pataga roka
Zala cuska prieksa,
Cert devinos gabalos,
Met dzila jura ieksa.”

Nodun pamale, notric zeme,
Zilam gaismam pieskist viss gaiss,
Launas ugunis raganas acis,
Par zemi nogulies klusums baiss.

Rau, ka velkas debesi melni,
Sartam liesmam aizdegas krusts,
Nac, nac, Debesu graudej,
Skel, cert, triec, ta lai svesa baznica luzt!